Valters Frīdenbergs par attiecībām, veselību un piedošanu vecākiem: “Pēdējā stundiņā es gribētu priecāties par dzīvi”

 

– Viņš sevi sadedzināja.

– Freimis gāja uz visu banku. Esmu saņēmis uzbrūkošus jautājumus – vai tad neko tur nevarējāt darīt? Tu taču biji viņa draugs. Visi Freimja draugi ir dabūjuši šādus sitienus zem jostasvietas. Bet tā bija viņa dzīve. Ja kaut kas tiktu atņemts, tas vairs nebūtu viņš, komūnas dvēsele. Un kas kuram bija Freimis, kurš bija patiess draugs, kurš mazāk, to jau mēs nezinām. Un nav arī vajadzīgs. Vismaz mēs savā draugu lokā nekad neesam mērījušies, kurš bija tuvāks.

Varbūt Kaža atbrauks

– Vai esi domājis par savu talanta devu – ko vari tu?

– Esmu sapratis, ka esmu vienkārši slinks.

– Tev ir dots…

– …jā, bet es to neizmantoju. Saprotu, ka iekšā ir, bet nelieku uz āru. Varbūt vajag kādu domubiedru, kurš iedunkā pa plecu – paspied vēl, vajag. Šodien ceļamies, vajag izdarīt šo!

– Nu, lūk, Kaža ir Briselē.

– Jā, varbūt atbrauks, un tad kaut ko radīsim. Aizmetnīši ir. Viņam tikko bija atvaļinājums, tikāmies vairākkārt, gan vienkārši atpūšoties, gan uz skatuves. Varbūt saliksim galvas kopā.

– Dīvaini sanāk – tu esi beidzis politologus, bet viņš ir eiroparlamentārieša palīgs.

– Dzīve katru ieliek savā vietā. Ar gudriniekiem bijām Briselē – visu cieņu cilvēkiem, kas būvē lielās lietas. Un mēģina izvairīties no biznesa.

– Saka, skatuve esot tā pati – spēlē klavieres vai runā no tribīnes. Varbūt tava iešana politikas virzienā ir zināmā mērā likumsakarīga. Redzi sevi arī uz tās skatuves?

– Varbūt. Nesaku nē, tas būtu interesanti, ļoti labprāt pastrādātu. Kas zina, varbūt 34 gados izdomāšu, varbūt 38, gribu sakrāt dzīves pieredzi. Jau studējot biju iesaistījies dažādos spēkos – iegāju pa pirmajām durvīm, kuras atvērās, un tā bija Šlesera partija.

Nebiju ideoloģiski tajā ar galvu, rokām un kājām, nebiju gatavs nest karogu, bet man bija ļoti interesanti paskatīties, kā viss notiek iekšienē – lēmumu pieņemšana, cilvēku atlase. Tas daudz deva arī studijām – redzēt, vai teorija darbojas praksē. Pēc tam ar lielāku pievienoto vērtību devos pie Zatlera kunga un Reformu partijas, diemžēl nesanāca iesaistīties. Tad sapratu – nav ko jaunam gurķim politikā iet.

– Tagad zini, par ko vēlēsi? (Saruna notika pirms 13. Saeimas vēlēšanām – Red.)

– Diemžēl nezinu. Ja atveram politisko skapīti – ļoti švaki.

– Izvēlēsies mazāko ļaunumu?

– Laikam gan. Vēl neesmu gājis cauri programmām, būs ļoti interesanti paskatīties diskusijas. Cenšos iedziļināties. Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās darīju tieši tāpat – izvērtēju, kas mani uzrunā. Droši vien raudzīšos, kurš būs vismazāk korumpēts, un tas nav īsti labi.

Mūsu politiķi un politiskās apvienības nestrādā Latvijas, valstiskās, pilsoniskās interesēs, bet savu ziedotāju interesēs. Esam pietiekami maza valsts, un te tas ļoti labi darbojas. To redzam kaut vai iepirkumos – gan pašvaldību, gan valsts mērogā uzvar vienas un tās pašas kompānijas, kas ir regulāri ziedotāji, atklāti vai slēpti.

Turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!