Valters Frīdenbergs par attiecībām, veselību un piedošanu vecākiem: “Pēdējā stundiņā es gribētu priecāties par dzīvi”

 

– Viņš bija vecāks par tevi.

– Padsmit gadus. Bijām čomi, kuri viens otram zvanīja visādos dzīves brīžos.

– Tad tev sanāca zaudēt divus lielus draugus.

– Ļoti īsā brīdī, un pat trīs. Jo gan vecmamma, gan Freimis, gan Streičs aizgāja ļoti tuvu. Sāku sirmot divdesmit trīs gadu vecumā. Reizēm saka – viss ir ģenētiski, skaties uz tēvu, vectēvu. Bet ar mani pierādījās, ka sirmums nāk no nerviem.

– Vai tava personība kļuva raupjāka? Tu pieaugi?

– Pat nezinu. Tādi dvēseles triecieni pēdas atstāj, bet vai tieši tie ir brīži, kuros pieaugu… Gan Freimis, gan Streičs aizgāja nedabiski ātri, un tas varbūt deva mācību, ka jābauda tas, kas ir dots, katru dienu, nedēļu, jo neviens nezinām, cik… Ikdienā lielākā daļa par to neiedomājas, drīzāk – kā būs vecumdienās. Visi ceram, ka nodzīvosim ilgi, bet daudziem tas stāsts apstājas daudz agrāk. Tas varbūt man ir licis padomāt, ka dzīve ir jābauda.

– To saprati jau pirms slimības?

– Jā. Un varbūt tāpēc nebija tik liela trieciena slimības atklāšanas brīdī – ā, re kur jau sit pie durvīm, būs pēdējā stundiņa… Jau pirms tam bija, un te atkal – labi, baudīsim katru dienu, tikai ar citu diagnozi (smejas). Biezāku ādu uzaudzē pilnīgi viss, ko piedzīvojam. Tas liek mācīties. Vai to darām, tā ir cita lieta. Bet mācību ir daudz, katru dienu.

Duets Valters un Kaža ar dziesmu The War is Not Over Latviju pārstāvēja Eirovīzijā 2005. gadā, ieņemot augsto piekto vietu (Foto: REUTERS/SCANPIX)

Dūkstī vien pirkstu iemērcis

– Arī Freimis bija vecāks par jūsu kompāniju. Viņam patika tusēt ar Putnu balli un Reinikiem?

– Mārtiņa draugu loku saucām par Kukū ciemu. Jā, visa tā brandža, Piecu vilku ģimenīte – tajā krodziņā ir pavadīts daudz laika. Vienmēr zinājām, kur satikties, bija sarunas, saviesīgas lietas, svinētas dzimšanas un vārda dienas, šautriņu mešana, disku prezentācijas…

Turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!