Valters Frīdenbergs par attiecībām, veselību un piedošanu vecākiem: “Pēdējā stundiņā es gribētu priecāties par dzīvi”

 

– Dziļākajā būtībā tomēr esi skatuves cilvēks?

– O, jā, pilnīgi noteikti! Kad man bija divi gadi, omīte strādāja netālu no Radio mājas Doma kafejnīcā, un tur Dzeguzītes vadītāja Daila Martinsone bieži iegriezās. Omīte teica – ir tāds maziņš, liekas, interesē mūzika… Bija uzņemšana, un Daila teica – nu atved, paklausīšos, varbūt kaut kas iznāks.

– Tad tu savu dzīvi bez Dzeguzītes nemaz neatceries…

– Man vienmēr ir bijusi Dzeguzīte, mūzika, skatuve. Tāpēc tagad paužu periodi, kad nevaru kāpt uz skatuves vai televīzijā vadīt raidījumu, ir tik nomācoši. Par to spriežu pēc tā, cik daudz prieka gūstu atgriežoties. Tā ir ļoti liela daļa no manas dzīves, no mana Es.

Ciniskās shēmiņas

– Kāpēc izvēlējies studēt politoloģiju?

– Tajā brīdī vēl nezināju, ko tieši šajā jomā gribu darīt, bet tā mani interesēja. Neviens klasesbiedrs tur negāja, tā ka tas nebija draugu tusiņš, kompānijas pēc. Es gan tikai bakalaurus esmu pabeidzis, varbūt tuvākā vai tālākā nākotnē vajadzētu arī maģistrantūru. Studijas man atvēra acis – gan uz pozitīvo politiku, kur notiek sarunas, cilvēki veido valsti un pasauli, un arī uz negatīvo, korupciju, kas ir neatņemama tās sastāvdaļa. Cilvēks vienmēr ir paķerams. Diemžēl tā ir.

Valters ar savu komandas biedru Kasparu Ozoliņu, vadot tautas iemīļoto erudīcijas spēli “Gudrs, vēl gudrāks”. (Foto: LTV publicitātes foto)

– Vai tu ar savām politologa zināšanām kaut kā citādi ieraudzīji, kā darbojas veselības sistēma, pats būdams tajā ierauts?

– Eh, tas ir grūti. Zini, kas, manuprāt, bojā šo sistēmu? Farmācijas uzņēmumi. Arī Latvijā ražo zāles vēža slimniekiem, un uzņēmumu īpašniekiem ir izdevīgi, ka tās pērk. Viņi nav ieinteresēti, lai ienāktu citu ražotāju zāles, lai arī labākas, iedarbīgākas. Un tad parādās korupcija.

Turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!