Valters Frīdenbergs par attiecībām, veselību un piedošanu vecākiem: “Pēdējā stundiņā es gribētu priecāties par dzīvi”

 

– To nogriezni?

– Jā. Kas to devis, nezinu, tāpēc nevaru teikt, ka Dieva nav. Es nezinu, kāpēc esmu šeit. Vai man būs dota vēl viena iespēja pēc tam? Šeit saduras tās divas puslodes. Reālistiski domājošā saka – nē, tu esi šeit savu laiku, pēc tam nekā nav, viss beidzas. Bet radošā, muzikālā, ar kuru esmu pavadījis visu dzīvi, saka – jā, varbūt tomēr kaut kas ir… Un es nevaru ne noliegt, ne pierādīt vienu vai otru. Laikam pat nemēģinu to darīt.

Cilvēkam noteikti jābauda gadi, kas doti šeit, uz zemes, un jādara tas, kas viņam patīk. Esmu atklājis, ka gribu, lai pēdējā stundiņā varētu priecāties par savu dzīvi, ka esmu izdarījis visu, kā gribēju. Lai man ir laimes izjūta, ka viss ir bijis labi. Man pašam kā indivīdam. Un man šķiet, ka tā arī ir jādzīvo. Un tad varam ļauties pārdomām, kas esam kā cilvēki, vai pēc tam pārdzimstam kādā citā būtnē, bet varbūt esam tikai mazi puteklīši, ko radījis Dievs. Tā ir katra paša izvēle, kā dzīvot. Galvenais ir gūt prieku.

– Tev nekādus guru nevajadzēja?

– Neesmu gājis ne pie kāda psihologa vai mentora, lai sakārtotu pa plauktiņiem to, kas man šajā brīdī ir uzlikts. Nu, es tā arī izdzīvoju. Vairāk nekā pusotru gadu esmu pavadījis slimības, veseļošanās un gaidību zīmē. Un es izdzīvoju šo brīdi. Tāds nu tas ir. Tas man ir dots. Kas būs pēc tam – kas to lai zina. Gaidu, protams, kas būs tālāk.

Svarīgais noslēpums

– Matemātiķi, fiziķi, ārsti sāk lūkoties tālāk – smalkās matērijas, enerģijas laukā, pietuvojoties Dieva jēdzienam. Mēģina uzzīmēt cilvēku un pasauli no jauna. Tev reizēm pastiepjas roka tādas informācijas virzienā?

– Vēl ne. Bet esmu interesējies par Stīvena Hokinga idejām. Man ļoti patika – šķiet, pilnīgi ārpus, ko cilvēks var izdomāt. Bet nezinu, kas notiks brīdī, kad mēs pilnīgi visu sapratīsim. Zinātnieki mēģina salikt kopā eksakto ar astrālo un rast atbildes, bet – kas notiks brīdī, kad mēs pilnīgi visu zināsim? Un vai mums ir jāzina pilnīgi viss? Man liekas, cilvēkam tas noslēpuma moments ir ļoti svarīgs.

– Lai paskaidrotu Debisī operu Peleass un Melizade, kas tiek uzskatīta par skaistuma etalonu mūzikā, tiek izmantota Fibonači skaitļu virkne, kuru var uzzīmēt arī ģeometriski. Savienojot ciparus, veidojas spirāle, kāda vērojama dabā – gliemežvākā, kustībā izplatījumā… Vai arī tu par matemātiku domā mazliet plašāk?

– Pilnīgi noteikti. Matemātika nav tikai skolā risināmi uzdevumi. Tā ir radusies no dabas. Pirmatnējais cilvēks, sācis saskatīt sakarības, izdomāja, kā to aprakstīt – ar cipariem, vārdiem. Un tā radās šī zinātne. Bieži vien skolēni jautā – kam man dzīvē būs vajadzīga matemātika?

Manā laikā vēl vajadzēja skaitīt naudiņu, lai neizdod nepareizi, tagad vecāki uzskaita uz kartes, no tās novelk, pašam nekas nav jāskaita. Ikdienā matemātika it kā nebūtu vajadzīga, bet tās ir pilnīgas muļķības, jo tā mums māca loģisko domāšanu. Tāpēc tā ir jāapgūst, un nevajadzētu līst tikai ar četrinieku, bet turēties vismaz vidējā līmenī. Iespējams, ar fiziku un matemātiku mēs atklāsim dzīvības esenci.

Turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!