Ščerbatiha pēdējais komentārs par Kohu liek noprast, ka viņi šķīrušies ar naidu:”…kājas jau viņai nav nogrieztas…”

Pagājušajā nedēļā Latvijas slavenākā svarcēlāja, kura mīlestības dēļ pieņēmusi islāmu, paziņoja – viņas karjera sportā ir galā. Latvijas Svarcelšanas federācijas prezidents ir sašutis, ka, aizejot no sporta, viņa pievīlusi savu treneri.

Par lēmumu paziņo videozvanā

Videokonferencē, kurā piedalījās Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Žoržs Tikmers, Latvijas Olimpiskās vienības vadītājs Einars Fogels, svarcelšanas treneri Eduards Andruškevičs un Viktors Ščerbatihs, svarcēlāja  Rebeka Koha paziņoja, ka nolēmusi beigt savu sportistes karjeru. Sarunā ar PDz Viktors Ščerbatihs atklāj – viņa savu izvēli pamatoja ar veselības problēmām. Piesauca decembrī gūto ceļgala traumu, kas sportistei radīja grūtības. «Viņa teica: «Esmu nogurusi no sāpēm, kas mani moka.»

Staigāt viņa varot, bet, veicot vingrinājumus, jūtot sāpes. Es saprotu – ir arī psiholoģiski grūti, ja pie mazākās kustības rodas sāpes. Tas ir Rebekas lēmums, tā ir viņas dzīve, un mēs te neko nevaram padarīt. Kopā ar viņas treneri Eduardu Andruškeviču izdarījām visu, kas bija mūsu spēkos,» atzīst Ščerbatihs.

Viņš cerēja, ka čempiones veselība uzlabosies un viņa varēs sportot tālāk, tomēr Koha bija kategoriska.

«Es, protams, biju dusmīgs, ka šo situāciju viņa pat negribēja apspriest. Bet visu taču varēja citādāk atrisināt!”

“Viņa bija kopā ar mums vairāk nekā desmit gadu, un tas, ka vienā dienā pēkšņi aiziet, ir ļoti sāpīgi. Negribētos teikt rupji, bet kājas jau viņai nav nogrieztas,» emocionāls ir Ščerbatihs.

Palikusi parādā pateicību

«Man kremt vienīgi tas, ka šajā situācijā Rebeka un viņas vecāki aizmirsa par vienkāršu cilvēcību un sirsnību. Sāpīgi, ka treneris Eduards Andruškevičs ilgus gadus pūlējās viņas labā, bet Rebeka, ejot prom, pat paldies nepateica. To varēja izdarīt arī viņas vecāki, ja pati Rebeka ir samulsusi vai lidinās rozā mākoņos,» rūgtumu neslēpj Viktors, kuru arī savulaik trenējis Andruškevičs, un viņu attiecības bijušas sirsnīgas.

«Ja man piedāvātu kļūt par olimpisko čempionu vai sastrīdēties ar treneri, es teiktu – negribu kļūt par olimpieti, jo treneris man ir gluži kā mans tēvs,» Andruškeviča īpašo lomu savā dzīvē uzsver Ščerbatihs.

Avots