Ivars Zariņš: OIK nav kļūda, bet afēra!!!

Par to, kas ir obligātā iepirkuma komponente (OIK), kāpēc tā ir kaitīga un vai no tās var tikt vaļā, Neatkarīgās intervija ar Saeimas deputātu Ivaru Zariņu (Saskaņa).

– Nesen intervijā Neatkarīgajai ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens atzina: «OIK sistēmas ieviešana bija fundamentāla makroekonomiska kļūda, kuru diemžēl ir grūti labot, ja ievērojam tiesiskās paļāvības principus.» Vai ir tik grūti labot?

– Kategoriski nepiekrītu. Pirmkārt, tā ir nevis kļūda, bet afēra. Un to ir nevis grūti labot, bet gan vienkārši un ātri, ja varas elitei tiešām rūpētu tiesiskums un sabiedrības intereses, nevis tikai atsevišķu indivīdu labklājība. Tāpēc arī viss ir tik sarežģīti un grūti, ja mērķis ir piesegt pašu sastrādātās nejēdzības un vienlaikus izpildīt sabiedrības priekšā tādus vingrojumus, kas liktu domāt, ka notiek «pašaizliedzīga cīņa ar OIK». Tas ir līdzīgi kā Minhauzena varoņdarbs – izvilkt pašam sevi laukā no purva aiz matiem, turklāt kopā ar zirgu. Tas ir tas, ar ko tagad nodarbojas ekonomikas ministrs un stāsta sabiedrībai pasakas par saviem «Minhauzena varoņdarbiem». Notiek nevis cīņa ar OIK, bet izmisīgi centieni piesegt pašas iestudēto un gadiem režisēto OIK afēru, veidojot apjomīgu informatīvo troksni sabiedriskajā telpā ap pasākumiem, no kuriem patiesībā nav gandrīz nekādas jēgas, drīzāk pat otrādi! Taču sabiedrībai tas kļūs novērtējams tikai pēc Saeimas vēlēšanām. Tāda ir spēle.

Jau gandrīz pirms desmit gadiem, strādādams regulatorā, es uzdrošinājos norādīt valdošajai politiskajai elitei, uz kurieni ved šis politiķu piesegtais pasākums, kādas sekas tas radīs. Pierādīju to ar aprēķiniem. Neviens tos nevēlējās atzīt un kaut ko mainīt. Tad es pamēģināju uzsākt publisku diskusiju par to. Lai nevajadzētu ar mani argumentēti diskutēt, mani vienkārši pasludināja par nacionālās enerģētikas ienaidnieku, un jau pusgadu pirms mana amata termiņa beigām man bija atrasts aizvietotājsKāda apņēmība – parasti augstiem amatiem pretendentus valdība meklē līdz pēdējam brīdim. Politiskajai elitei – tiem pašiem, kas arī tagad nosaka enerģētikas politiku – jau tad bija iespēja atzīt un novērst šo «kļūdu», taču viņi apzināti izvēlējās turpināt iesākto. Tātad tā nebija kļūda!

Tā bija politiski piesegta afēra jau no paša sākuma, īstenota ar mērķi, lai kāds ērti varētu iedzīvoties uz visas sabiedrības rēķina. Un to ir vienkārši pierādīt, neieejot dziļi specifiskās niansēs. Tātad, pat ja pieņemam, ka tiešām Eiropa mums lika, nevis mēs paši uzprasījāmies, saražot tos 40% enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem (AER), tikai no mums pašiem bija atkarīgs, kā to izpildīt. Proti, AER tehnoloģijas elektrības ražošanā ir ļoti dārgas un konkurēt nespējīgas, tām ir vajadzīgas lielas subsīdijas. Siltuma ražošanai AER tehnoloģijas ir krietni konkurētspējīgākas, atkarībā no gāzes cenas tās var pat to izkonkurēt bez subsīdijām.

Turpinājums nākamajā lappusē!