Dziednieks, kurš nekad nav reklamējies. Slavenais Kārlis Ulmanis no Raunas.

Kad iebrauksiet Raunā, sameklējiet Valmieras ielu. Pa to brauciet taisni kalnā augšā. Pa kreisi būs zirgu staļļi, un turpat maza, zaļa mājiņa – tajā arī mani atradīsiet. Tā ceļu pie sevis īsi izstāsta dziednieks Kārlis Ulmanis. Mērķi atrodam viegli, bet, kad no mājiņas iznāk dziednieks, asociācija ir tikai viena – tas ir rūķu namiņš, kurā mīt Labais Rūķis, jo dziednieks tādu atgādina, tikai cepures trūkst. Kārlis ir kalsns, savos 80 gados vēl žiperīgs vīrs. Sejā labsirdīgs smaids, skatiens vērīgs, rokasspiediens stingrs.

Mājiņā ir divas istabiņas. Mazākajā dziednieks atstāj virsdrēbes un, cik noprotu, glabā dažādas ar dziedniecību vairāk vai mazāk saistītas lietas. Otra ir pieņemšanas telpa, kurā ir galdiņš, daži krēsli un kušete. Pie sienas vairākas ikonas un glezniņas ar Dievmāti, uz galda svečturī deg sarkanas sveces, turpat rāmītis, kuru Kārlis izmanto vainu noteikšanai. Dziednieks tam līdzās noliek atsauksmju grāmatu. Ja gribot, lai iemetot aci, bet pēdējos gados viņš izdziedinātos tajā vairs nelūdzot rakstīt, jo tas, tāpat oficiālais sertifikāts, viņam vairs nešķietot būtiski. Trīsdesmit darba gados veselību palīdzējis atgūt daudziem, un tas esot vienīgais, kam ir nozīme.

Rētas nepaliek nevienam

Ziņkārība liek tūliņ pajautāt, kā dziednieks ticis pie tāda paša vārda un uzvārda kā Latvijas pirmajam prezidentam un kā tas ietekmējis viņa dzīvi. “Viņš pats man to deva – esmu prezidenta krustdēls. Piedzimu Jelgavā, visu bērnību pavadīju bērnunamos, jo mamma bija draiska pēc dabas, arī tēvs par mani nelikās ne zinis. Kādu vārdu man vecāki devuši, kāds bija uzvārds, nekad neesmu interesējies, bet, kad Kārlis Ulmanis apciemoja bērnunamu, viņš par savu krustdēlu izvēlējās tieši mani un deva savu vārdu, lai tas nezustu,” Kārlis atbild ar lepnumu.
Vēlāk viņš Cēsu arodskolā izmācījies par galdnieku, kādu laiku strādājis fabrikā, arī dažādos darbos Krievijā. 1956. gadā nosūtīts darbā uz kolhozu Raunā. Strādājis gan lauku brigādē, gan kaltē, gan vēl citur. Dziedniecībai pievērsies 1988. gadā.

Nomirusi sieva, nopietni saasinājušās paša veselības problēmas – bijusi bronhiālā astma, streikojusi sirds, manāmi pasliktinājusies redze. Varējis vai nu tam ļauties, vai bijis jāsāk kaut ko sevis labā darīt. Kārlis nav gribējis tik viegli padoties un nopietni sācis ar sevi strādāt.

“Kā zināju, ko darīt, ar ko iesākt? Nezinu. No ārstu ieteiktajām zālēm atteicos, visu darīju uz jušanu, ar pašiedvesmu. Bronhiālo astmu izārstēju bez neviena mutē pūšamā – tādus ne reizi neesmu izmantojis. Sirds arī pierima, un, kā redzat, briļļu man nav. Darbā laikā ar ķīļsiksnu man divus pirkstus nogrieza, vienam kauls bija pušu, bet pats tos pieaudzēju, lūzumu saaudzēju. Ja par šo gadījumu nebūtu ierakstīts manā sanitārajā grāmatiņā, neviens tam neticētu, jo pirksti lokās, āda gluda, rētas nav redzamas. Pēc mana darba tādas nepaliek nevienam. Vēlāk rokā vēl ar trimmeri robu izgriezu. Neviens neko nešuva, tikai apsēja, bet atkal viss gludi saauga.” Kārlis rāda savas rokas – visi pirksti taisni, no retām tiešām ne miņas. “Kā es to dabūju gatavu? Māksla!” dziednieks smejas, tad demonstrē, ka īkšķi var atliekt līdz pat apakšdelmam, un piebilst, ka rokas vingrinājis esot katru dienu un arī tagad to darot. Citiem viņa vecuma cilvēkiem pirksti šķībi un līki, bet viņam tas gājis secen. Kad ieminos, ka viņš droši vien daudz dzer ūdeni, jo tas ieeļļo locītavas, Kārlis mani pārtrauc pusteikumā. Pretēji visu speciālistu ieteikumiem viņš dzerot maz, turklāt paliek pie savas atziņas – jādzer tad, kad gribas, kad to prasa organisms, nevis vienkārši dzeršanas pēc.

Ulmanis strādā arī pie āderu noteikšanas. (Foto: Rojs Maizītis)

“Vēl man kājā bija audzējs, ar to tieši tāpat galā tiku, nevienu smēri, kompresi netiku licis. Tikai ar savām rokām strādāju, iztēli liku lietā. Vieni procesi dziedinot jāapstādina, citi jāveicina, bet nevaru izskaidrot, kā to panāku. Zinu tikai vienu – lai palīdzētu citiem, jābūt lielai iekšējai jaudai, bet, lai līdzētu pats sev, vēl divtik lielai. Tāpat nemāku izskaidrot citas lietas. Kad piebraucāt, suņus rejam dzirdējāt? Nedzirdējāt, jo suņi, kuri te skraida visriņķī, nerej ne uz vienu, kas pie manis atbrauc. Neko ar suņiem neesmu sarunājis, šamanis neesmu – tā vienkārši ir. Ja redzēšu pa pagalmu skrienam peli, apstādināšu to ar acu skatienu. Tad tikai jāiziet ārā, pamirušo peli jāsavāc un jālikvidē. Žēl? Ko nu peli ies žēlot!”

Turpinājums nākamajā lappusē!