Darbs ārzemēs – iegūta nauda, zaudēta veselība un ģimene. Skaudri pieredzes stāsti

Īrijas sēņu audzētāju pārstāvji viesojas dažādās Latvijas pilsētās, lai meklētu strādniekus, pagājušā gada izskaņā ziņoja mediji. Sēņu audzētāji solīja samaksu atkarībā no novāktā daudzuma. Vienīgās prasības, kas tika norādītas pretendentiem, – gatavība strādāt fizisku darbu un spēja darboties komandā. Neesot pat nepieciešams zināt angļu valodu. Iedzīvotāju interese bija liela, un tas liek bažīties par otru emigrācijas vilni.

Iveta Sila uz Angliju aizbrauca 2011. gadā, un, kā pati saka, pirmo mēnesi viss bija ideāli – darbs bija un nauda nāca. Ar aģentūras starpniecību viņa tika strādāt augļu fabrikā, kur bija jāfasē melones, apelsīni, mandarīni un citi augļi no Spānijas. Kārtīgi saģērbjoties, jo darbavietā bija auksti, viņa šķiroja derīgos augļus no puvušajiem. Pēc tam darba vairs nebija.

“Man bija, kur dzīvot, bet psiholoģiski tas bija nenormāli. Tas, ka nav darba, kad esi tur prom, dod pa nerviem. Man sākās nervu sabrukums. Vēl kas bija briesmīgi, ka visu laiku jāsēž pie telefona – jebkurā brīdī varēja piezvanīt un izsaukt uz darbu. Visu laiku esi stresā, aizej uz pilsētu, piezvana, un pēc 20 minūtēm jābūt darbā, nerēķinās ar to, ka ir brīvs,” atceras Iveta un atzīst, ka liels mīnuss bija arī angļu valodas nezināšana. “Anglis piezvana, ātri kaut ko nomurmina, ej nu saproti, ko viņš tur teica.”

Augļu fabrikā latviete strādājusi kopā ar spāņiem, portugāļiem un melnādainajiem, kuri bijuši slinki. Vēlāk trīs naktis pastrādājusi arī puķu fabrikā. “Nevarēja saprast, kāpēc visas rokas un seja ir grubuļaina. Tās puķes bija apsmidzinātas.”

Turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!