ŠAUSMAS! Četru meiteņu – latviešu reālie stāsti no dzīves, par seksuālo varmācību!

Man bija 17. Nekādas saprašanas par dzīvi, taču tikko apjausta seksualitāte. Redzēju, cik viegli ir savaldzināt tieši gados vecākus vīriešus, kuri pie bāra letes bēga no savām apnikušajām sievām. Tagad saprotu, ka būtībā daļa no tiem vīriešiem acīmredzot bija uz pedofiliju tendēti, jo ar šodienas prātu nespēju iedomāties, kā pieaudzis vīrietis var gribēt jauniņu meiteni – ne tur ar ko parunāt, ne… Bet jā, man jau tolaik bija formas, dibens un krūtis. Un jā, es izbaudīju to, kā tas viens skatās un siekalojas un cenšas pievērst uzmanību.

Tolaik mājās risinājās sencīšu šķiršanās, un nokaitētās gaisotnes dēļ tā bija beidzamā vieta, kur gribējās uzturēties. Tāpēc ar draugiem pēc skolas devāmies uz “Kvatro”, kur par 50 santīmiem tirgoja puslitru alus; no trim aliem tolaik jau bija pamatīgs reibums. Vakara beigās kaut kā bija jānokļūst mājās, un šis pusmūža vīrietis piedāvāja mani turp aizvest, jo mēs bijām no viena rajona, dzīvojām Jelgavas pierobežā. Pilsētā viņu zināja kā vietējās reklāmas aģentūras īpašnieku, turklāt viņš organizēja konkursu “Mis Jelgava”, un visam pāri – viņa uzvārds bija amizants, proti, Prieciņš.

Bet viņam esot arī dzīvoklis tepat centrā… Šo frāzi atceros kā pirmspēdējo tajā vakarā. Pēdējā atmiņas lauska no tusiņa: viņš bārmenim saka: “Davai uzjauc to gāzēju…” Drinks man, hohooo! Es to dzēru, un filma plīsa.

Tālāk – piebāzts netīrīts vecpuiša dzīvoklis pilsētas centrā. Vecs televizors, VHS kasete, pornogrāfija sliktā kvalitātē, savandīts dīvāns, es četrrāpus kaila. Nākamā fāze, atmiņai atgriežoties – vemju vecrozā krāsas podā šaurā tualetē. Nākamais – viņš krāc. Nākamais – rīta saule pār tiltu pa ceļam uz mājām.

Vecāki man atļāva neiet uz skolu nākamajā dienā. Man ļoti sāpēja dibens, – šis “Mis Jelgava” patrons bija mani paņēmis tieši tur. Un es to neatceros.

Nezinu, vai viņš maz vēl dzīvs, – vismaz Google neko neuzrāda pēc viņa vārda, uzvārda.

Sākoties šim #EsArī, biju pilnībā pārliecināta, ka tikai muļķes netiek galā ar uzmācīgiem pērtiķiem, kuri staigā kā dūmeņi, testosterona vāliem kūpot ārā pa abām galvām. Taču tikai ar gadiem nāk pieredze: katru uzmācīgu kretīnu viegli var atšūt ar izsmējienu, paņirgāšanos par viņu, viņa vīrietību.

Nedomāju, ka šis atgadījums manī atstājis kādu būtisku traumu vai – vēl trakāk – kultivējis naidu pret vīriešiem, tomēr tas daudzus gadus dusēja kaut kur apziņas dzīlēs un tikai tagad uzpeldēja. Apziņa mēdz izstrādāt trikus, dzēšot no atmiņas nepatīkamo.

Bet viens ir stāsts par nobriedušas sievietes smadzenēm, pavisam kas cits – kas notiek jauniņu meiteņu psihē.

Un viņas ir visvieglāk izvarojamas visās šī vārda nozīmēs. Vienlaikus viņas arī skaitās visiekārojamākais kumosiņš. Es aicinu vecākus izrunāt šīs lietas ar savām pusaugu meitām.”

Šī ir statistika un daži Latvijas sieviešu stāsti. Turpinot sekot tematam – jau drīzumā par to, vai patiešām sievietes pašas provocē varmācību ar savu ģērbšanos, uzvedību.

Avots