“Bez tabu” Evelīna Strazdiņa par to, kā dzīvē ienāk mīlestība: “Viss ir nejaušība”

 

Kādā ziņā?

Visādā! Es caur ļoti vīrišķīgu vīrieti esmu piedzīvojusi savu sievišķību. To nevar iedot neviens cits, to var saņemt tikai no sava vīrieša. Vīrietis var neko īpašu nedarīt, tikai būt tāds, kāds viņš ir, bet tu vari sevi iepazīt, redzēt, kas esi kā sieviete.

Un vienlaikus arī kā biedrs. Tā ir tava personīgā izaugsme. Un tas vairs nav par pretstatiem. Tu vari būt blakus vīrišķīgam vīrietim…

… kā draugs?

Jā.

Un reizēm arī kā mamma?

Kā mamma saviem bērniem. Vīrietim gan es mamma nevaru būt (smejas). Nekas tur neiznāktu.

Tu saki – dažādas lomas…

Jā, ar kaut ko jau mēs vienmēr spēlējamies. Es arī, kad viņš saka: “Tu to dari nepareizi, jādara tā un tā!”, saku: “Nu, paldies, tēti!” Paironizējam… Bet vīrietis tiešām ir citādāks, mēs esam bioloģiski ļoti atšķirīgas būtnes, un tas nav par patriarhālu vai matriarhālu attiecību modeli. Tas ir pamatu pamats.

Uzvedības modeļus gan mēs pārmantojam. Ne vienmēr tie ir godīgi un iet roku rokā ar mūsu tiesībām kā cilvēkiem. Atmetot klišejas, galvenais ir godīgums un cieņa. Tad, vienalga, kādās attiecībās, var būt gan tā, gan tā – ja cilvēkiem tas ir pieņemami, ja viņi tā labi jūtas. Ir ļoti dominējošas sievietes, un ir ļoti dominējoši vīrieši.

Dominējošām sievietēm neuzņēmīgi vīrieši īpaši nepatīk. Viņas tos stumda un grūsta.

Uzņēmīgie – vēl mazāk! Tos viņas nevar pastumdīt.

Un uzņēmīgiem vīriešiem nepatīk dominējošas sievietes…

Protams, viens dominējošs vīrietis nevar izturēt, ja kāds viņu mēģina bakstīt. Uzreiz skrien prom, cērt durvis. Tā ir cīņa par varu.

Domāju, tas bumbulis, ko veido sieviete un vīrietis, nav viens iņ un jan – puse balta, otra melna. Ir tūkstošiem iņ un jan, katrs savā jomā, un viss izlīdzsvarojas. Viens uzņemas vairāk atbildības par bērniem, otrs – par darbu vai attiecībām ar vecākiem. Katrs paņem to, ko spēj.

“Šajā bildē esam četras mūsu dzimtas sievietes – Stīna vēl ar mani,” stāsta Evelīna. (Foto: no privātā arhīva)

Mazajām meitām ir astoņi un trīs gadi? Vienai dzimšanas diena 18. septembrī, otrai – 18. novembrī. Kā tu tā uztrāpīji?

Bērns jau zina, kāpēc nāk pasaulē. Man liekas, viņam ir sava teikšana, kāpēc jāpiedzimst tieši tajā dienā. Kad likām dūlu gala eksāmenu, bija jautājums – vai ir iespējams precīzi pateikt dienu, kurā piedzims bērniņš? Atbilžu varianti – rēķinot pēc pēdējā mēnešreižu cikla, vēl kaut kas… Bet visgudrākais – nē, to zina tikai Dievs. Tā arī ir pareizā atbilde.

Cilvēki ir pieraduši, ka esi mazu bērnu mamma. Daudzus droši vien pārsteigs, ka divi tavi bērni jau ir pilngadīgi.

Jā, man ir arī lieli bērni. Un tas nemaz nav vienkārši. Maza bērna mammai ir mazāki kreņķi. Bet liela bērna mammai sirds ir visur klāt – lieli lēmumi, globālas lietas, pilnīgi cits atvēziens un atbildība. Līdz ar to arī lielāka sāpe.

Cik lielā mērā tu viņiem ļauj pašiem izdarīt izvēli? Vai mēģini ietekmēt, pasargāt, palikt apakšā spilvenu?

Tu jau nevari nemēģināt pasargāt. Tev liekas, ka vajag parunāties, pastāstīt, bet iniciatīvai jābūt arī no otras puses – lai viņš vispār klausītos, sadzirdētu.

Mans lielākais bērns saka: “Mammu, tu neko nevari izdarīt manā vietā. Tu man nevari neko palīdzēt. Es tikai pats varu sev palīdzēt. Man jādara pašam.” Viņam ir 21 gads.

Saku: “Es vismaz varu ar tevi parunāt.” “Protams, tas ir ļoti labi, bet jādara man pašam…” viņš saka. Un tu saproti, ka tā arī ir. Viņš mācās Dānijā, varu ar viņu parunāt tikai feistaimā vai skaipā, pavibrēt viņam līdzi pārdzīvojumos.

Un viņš tiešām ar lielākiem vai mazākiem panākumiem visu kārto pats, kaut kur aizķeras, kaut ko nokavē, bet strādā, man no rītiem viņš nav jāceļ… Viņš dzīvo bez manis jau mēnešiem. Savā ziņā tā ir atklāsme, jo tev visu laiku šķitis, ka tu esi tas, kas stutē, bīda, bet nē – viņš funkcionē pats. Viņam no manis vairs nevajag naudu, viņam vajag mani kā pieņemošu biedru, čomu. Aizbraucu ciemos, viņš ir gardēdis, aizejam uz restorānu, uz kādu izstādi, klausāmies mūziku, jauki pavadām laiku.

TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!