“Bez tabu” Evelīna Strazdiņa par to, kā dzīvē ienāk mīlestība: “Viss ir nejaušība”

 

Paļāvies uz likteni vai zināji…?

Dzīve ir parādījusi, ka es principā nevaru dzīvot viena, man ļoti svarīgs ir vīrietis blakus.

Tu devi pasaulei signālu, ka tev ir vajadzīgs tāds cilvēks? Vai tā bija laimīga nejaušība?

Nu kurš to var pateikt? Domāju, viss ir nejaušība. Dzīvojam lineārā laikā, atsperoties no savām pieredzēm, ejam uz priekšu, kaut ko mācāmies… Bet, atceroties sevi 12, 13 vai 14 gadu vecumā, saprotam, ka patiesībā jau esam tie paši. Es jau 12 gadu vecumā zināju to pašu, ko zinu tagad. Domāju, arī tad es būtu ieraudzījusi savas dzīves cilvēkus. Nav svarīgi, vai man izdevies ar viņiem nodzīvot kopā mūžu, bet viņi ir bijuši manējie.

Tajā ir kaut kāda neizbēgamības un likteņa sajūta, ka satiekam savus cilvēkus, ka mums ir tieši šie draugi… Atslēgas cilvēks manā dzīvē ir jau no skolas laikiem – draudzene, ar kuru esmu kopā visu dzīvi. Tāpat skaties uz savu vīrieti un saproti – viņš tev ir arī kā māsa, kā brālis, viņš tev ir kā mamma un kā tētis, kā draugs un mīļākais. Tā ir ar visiem atslēgas cilvēkiem – viņiem manā dzīvē nav tikai viena loma, viņi ir ar lielo burtu. Šīs attiecības ir ļoti daudzšķautņainas un nosedz lielu lauku manā dzīvē.

Indijā pagājušajā ziemā. (Foto: no privātā arhīva)

Ir bijuši arī zemūdens akmeņi, zilumi, traumas?

Protams! Kad esam ļoti tuvās attiecībās ar kādu cilvēku, tās sāk likties pašsaprotamas. Tas ir grābeklis, uz kura kāpj visi, arī es. Pārāk ciešās attiecībās sākam iegrimt sīkumos, pa tiem kapāties. Tāpēc vajag drusku paiet malā un paskatīties – okei, šeit mūsu viedokļi atšķiras, bet tas nesamazina šo attiecību vērtību. Ja saglabājam attiecībās godīgumu un nepakāpjamies viens uz otra, tad varam labi dzīvot. Kā es ar savu draudzeni jau gadus trīsdesmit.

Esi sevi raksturojusi kā atklātu un tiešu cilvēku – tas attiecībās palīdz vai reizēm tomēr traucē?

Traucē arī, protams. Esmu pietiekami spontāna, bet ceru, ka neesmu rupja un netaktiska. Saku: “Esmu dusmīga. Tas mani aizskar.” Ja atklāju otram, kā jūtos, tas ļauj vieglāk saprast manu reakciju.

Vai sagaidi, ka arī otrs tev teiks acīs: “Esmu dusmīgs, aizkaitināts, bēdīgs, nomākts…?”

Jā, tad saprotu, kas notiek. Grūtāk ir, ja otrs klusē. Tad vari lēkāt apkārt un minēt, veidot galvā savas projekcijas. Tā ir mana dzīves skola – cik ļoti dažādi ir cilvēki, cik atšķirīgi uzvedas. Viens dusmās sāk mainīt krāsu, cits noslēdzas vai aiziet kādās galējībās.

Ja sieviete saka, ka nevar bez vīrieša, var šķist, ka viņa ir patriarhāla modeļa piekritēja, gatava paslēpties zem spārna, aiz mūra. Arī tevī ir tāda sajūta?

Mana pirmā brīnišķīgā sajūta ir, ka, tikai pateicoties tam, ka pasaulē vispār ir vīrieši, esmu sapratusi, kas esmu kā sieviete.

TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!