“Bez tabu” Evelīna Strazdiņa par to, kā dzīvē ienāk mīlestība: “Viss ir nejaušība”

 

Vai darbs tevi ir audzinājis – paspilgtinājis vai izkopis kādas īpašības?

Noteikti! Man vienmēr, arī 18, 17, 25 un 30 gadu vecumā, ir bijis tuvs mazais cilvēks. Tas, kā viņš lielajā pasaulē jūtas. Hansam Falladam ir romāns Mazais cilvēk, ko nu? par to, kā viņš cīnās ar eksistenciālām lietām, kā skumst, priecājas, kā kļūdās. Man nepatīk tikai karojošā pozīcija, jo taisnība vienmēr ir kaut kur pa vidu. Mēs vienmēr esam labās, gaišās puses vēstījuma nesēji. Ir būtiski, uz kura pakāpiena tu atrodies, skatoties uz situāciju. No augšas, vienā līmenī vai no apakšas. Galvenais – neuzaudzēt sajūtu, ka esi lielāks.

Nesākt pamācīt, izteikt verdiktu…

Tas ir dzīves uzdevums cilvēkam jebkurā darbā un vietā – būt sirds līmenī ar otru. Ja tur ir melns, vari norobežoties, teikt – es to nepieņemu un paeju nost. Bet no augšas… Nav nekādas augšas! Tās ir konstrukcijas tavā galvā. Tu tikai esi iedomājies, ka esi augšā. Tas ir mūsu statusa un sīku kaislību rezultāts. Pie šiem jocīgajiem skatpunktiem mūs noved vājības.

Sievietes, ar kurām pēdējos gados strādāju kā dūla, man iemācījušas, cik bezjēdzīgi ir liekuļot. Dzemdībās tu neko nevari nospēlēt. Un arī, atbalstot šajā brīdī sievieti, vari būt tikai tas, kas esi. Tāpat ar visu pārējo – mēs vienmēr zinām, kas ir kas. Paskatāmies uz cilvēku un zinām. Redzam, ka cilvēks ir nepieklājīgs, bet to pieklājīgi noklusējam. Redzam, ja kāds ir bēdīgs. Ko cilvēki dara – un kā vārdā. Kurš naudu pelna, kurš vezumu velk.

Līgo! Aiz ugunskura traucas vēl viena Strazdiņu ģimenes meitene – Zāra. (Foto: no privātā arhīva)

Ja, veidojot jaunībā pirmās attiecības un ģimenes, kļūdāmies, tātad esam par maz redzīgi?

Protams! Bet varbūt arī ļaujamies apmānīties, atsakāmies redzēt. Ja neieraugām uzreiz, mums ātri vien viss tiek nodemonstrēts caur situācijām. Domāju, jauni cilvēki vieglāk piekrīt kompromisiem; savā ziņā ļoti vērtīga īpašība. Ļoti jauki teica viena psiholoģe: “Katram ir pēdējais piliens, tikai – cik nu katram tas kauss ir liels.” Nu, to tu arī pārbaudi!

Vienam vajag gadus, lai beidzot aizdomātos – kāpēc esmu attiecībās ar šiem cilvēkiem? Kāpēc strādāju šajā darbavietā? Kāpēc ļauju, lai man kāds…? Dažādās sfērās. Jebkurās attiecībās. Domāju, savā ziņā tas ir brieduma skaudrums, kad tu pieņem lēmumu no kaut kā atteikties un pasaki: “Zini, tā nav draudzība tādā izpratnē, kā to saprotu es. Te ir par daudz pašapliecināšanās.”

Ja otrs uz tevis pakāpjas… Mēs varam kā Lācītis ar Ezīti būt pilnīgi atšķirīgi, bet ēst no podiņa aveņu zapti, un mums ir svarīgas zvaigznes, uz kurām skatāmies. Mēs nesāksim cīkstēties savā starpā, kurš no mums lielāks, svarīgāks.

Vai pēc šķiršanās tu pieļāvi domu, ka otrreiz savu cilvēku vari arī nesatikt? Biji gatava audzināt bērnus viena?

Mmmm… Nē.

TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!