“Bez tabu” Evelīna Strazdiņa par to, kā dzīvē ienāk mīlestība: “Viss ir nejaušība”

 

Tomēr studēt medicīnu tu neaizgāji.

Es tiešām nobijos, ka nevarēšu. Skatījos uz tiem dižajiem vīriem un sievām neiroķirurģijā un jutos tik maza… Laikam jau bija daudz iemeslu, kāpēc neaizgāju.

Kultūras akadēmijā tevi ievēroja kāds no televīzijas?

Nē, meklēju kādu mazu darbiņu, sāku strādāt par reportieri Radio Rīgai. Pēc tam man piespēlēja ziņu lasīšanu. Tur iepazinos ar Ēriku Niedru.

Foto: Olga Jakovļeva

Viņš bija tavs darbaudzinātājs?

Jā, pirmais, tāpat kā daudziem maniem kolēģiem. Turklāt lielisks skolotājs. Diezgan metodiski lika strādāt ar balsi, valodu. Patiesībā mani ieraudzīja viņš – paņēma kā reportieri ielu interviju veidošanai. Biju pilnīgā aizkadrā, ne redzama, ne dzirdama, tikai sagatavoju materiālu ēteram.

Tad viņš teica: “Balss tev ir, galva arī, pamēģinām!” Jau vēlāk pazīstami cilvēki, kuri veidoja LNT Brokastis, teica: “Atnāc uz provēm!” Domāju – labi, darbu vajag, cilvēki interesanti un jauki, kāpēc nepamēģināt. Provēs atlasīja Ilmāru Roķi, Unu Jansoni, Ingu Ulmani un mani. Tādā kompānijā arī sākām.

Deviņdesmitajos LNT Brokastis bija katru rītu.

Jā, man tas bija milzu piedzīvojums. Mūs nopietni dresēja, sagatavošana ļoti atbildīga, izgājām labu skolu. Pēc tam nāca TV 3.

Tagad ilgi esi Bez Tabu.

Jā, pieslēdzos dzīvajam ēteram.

Tu esi moderatore, kas pasniedz skatītājam aizkadra darbu. Kolēģi ir braukuši un veidojuši reportāžas, bet ļoti daudz ir atkarīgs no tavas…

… attieksmes? Esmu par to domājusi. Šķiet, raidījumā lomas ir izkristalizējušās. Mūsu korespondenti brauc un noskaidro situāciju, mēs ēterā mēdzam būt gan samiernieciskā puse, tādā kā advokāta lomā, gan pretēji. Labs žurnālists gan nemoralizē, vienkārši parāda, kas notiek, atstāj moralizēšanu skatītāja ziņā. Ir reizes, kad tas nav iespējams. Ja ir reāli pārkāpumi, teiksim, pret dzīvniekiem, bērniem, jebkuru vājāku – kāds advokāts tad tu vari būt. Esi dusmīgs kā pūķis.

TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!