“Bez tabu” Evelīna Strazdiņa par to, kā dzīvē ienāk mīlestība: “Viss ir nejaušība”

 

Kādreiz iedomājies par savu izvēli astoņpadsmit, divdesmit gadu vecumā, esi pieļāvusi arī citus dzīves scenārijus?

Protams! Esam runājuši ar draugiem par to, cik ļoti ietekmē pirmā darbavieta. Mēs mācāmies, domājam, kas būsim, bet tad sākam strādāt citā jomā un profesionālos muskuļus audzējam tur. Iestājos Kultūras akadēmijā, studēju krievu kultūru. Vai es toreiz zināju, ko ar to iesākšu? Nē!

Vienkārši 3. vidusskolā bija brīnišķīga literatūras skolotāja Endriksone, skaļi lasījām Jevgeņiju Oņeginu, daudz runājām par emocijām. Endriksone bija pedagogs ar lielo burtu, viņa mācēja runāt par jūtām ne tikai teorētiski, bet dzīvi attēlot, ko pārdzīvo, teiksim, Tatjana. Pusaudžiem tas ir ļoti svarīgi, palīdz atrast orientierus.

Tev saknes ir krieviskas?

Ir gan, bet vienmēr esmu jutusies un dzīvojusi kā latviete. Vecvectētiņš, kuru nekad neesmu redzējusi, bija vecticībnieks. Pa mammas līniju no viņa puses visi ir krievi, bet viņi runāja latviski, jo dzīvoja Latvijā. Babuška, kas tagad guļ pareizticīgo kapos, esot runājusi latviski un krieviski.

Mana omīte poliete septiņu gadu vecumā nonāca poļu patversmē Jēkaba kazarmās. Viņas vecāki nomira Pirmā pasaules kara laikā, viņa izauga ar latviešu valodu bāreņu namā. Kad satika vectētiņu, viņu ģimenes valoda bija latviešu. Viņai bija akcents, arī visādi interesanti poļu vārdiņi. Viņa man dziedāja poļu šūpuļdziesmiņas. Tādi mēs latvieši no mammas puses. Mans tētis gan bija latvietis.

Tevī var just svešu temperamentu, parasti latvieši ir mierīgāki.

Domāju, tie ir uzvedības modeļi, kurus iemācāmies. Temperaments man ir, bet jebkurš krievs savā vidē uzvedas citādāk. Reakcijas un situāciju risināšanas modeļus viņi iemācās no mammas, tēta, vecvecākiem. Smieklīgi – reiz internetā uzdūros portālam, kurā cilvēki analizē fenotipus, izskatu. Kāds ārzemnieks bija paņēmis manu bildi un nosaucis diezgan precīzi – slāvu asinis, vēl kaut kas…

Tu biji klases skaistākā meitene, dīva?

Noteikti nē! Pirmām kārtām biju klases garākā meitene, tas visu izsaka. Labi, ka nebiju nekāda dīva. Man ļoti nepatīk, ka izskats iet pa priekšu cilvēkam. Esmu par šo tēmu gana besījusies.

Nenoliedzami, esam tā iekārtoti, ka pirmais iespaids mūs ļoti uzrunā, taču aiz izskata ir jāsaskata cilvēks. Mums bija ļoti laba klases audzinātāja – kā mamma, kas saliedēja visus tik dažādos un atšķirīgos. Bija arī dīvas un dīvji, svarīgākas personas, kā jebkurā kolektīvā, bet kopumā viss bija ļoti labi.

Tev tajā laikā prātā bija doma par žurnālistiku?

Nē, es sapņoju par medicīnu, gribēju studēt. Strādāju Bērnu slimnīcā par sanitāri. Jaunam cilvēkam tā bija lieliska skola, nopietna. Neiroķirurģijas nodaļā nonāk bērni ar kaitēm, kas saistītas ar galvu, mugurkaulu – traumas, audzēji, iedzimtas problēmas… Tur redzēju ļoti daudz cilvēcības, milzīgo atbildību, kas gulstas gan uz vecākiem, gan ārstiem. Tas bija… ļoti skaudri. Tik daudz vecāku cerību, pašaizliedzības, sāpju, un milzīga bērnu pacietība krīzes situācijās.

TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!