“Bez tabu” Evelīna Strazdiņa par to, kā dzīvē ienāk mīlestība: “Viss ir nejaušība”

Evelīnas Strazdiņas kodolu veido kaislība, labestība, sirds atvērtība, spēja palīdzēt un nenoliedzami arī milzīgs šarms. Divi viņas bērni ir pilngadīgi, divi – vēl mazi, un Evelīna atzīst, ka nevar dzīvot bez vīrieša blakus. Vakaros Evelīna vada raidījumu Bez Tabu, bet ikdienā viņa ir dūla, ceļabiedrs sievietēm ceļā uz bērnu.

Kā tev šķiet – kas notiek ar cilvēkiem rudenī?

Kaut kādas skumjas jau laikam ir. Vasara beidzas… Atgriežas skola, darbi. Daba dodas atpūtā, mēs sākam strādāt.

Tev bija skaista vasara?

Brīnišķīga. Man šķiet, visas vasaras ir skaistas. Padzīvojām pie jūras, pie paša ūdens.

Jums ir sava vieta?

Nav gluži sava, bet tāda, kur atgriežamies. Tur mēs saelpojamies jūru, tās nospiedums paliek. Ja ilgstoši skaties uz ainavu, jūti, ka tā tevī it kā atspīd, spoguļojas. Tāpat ar jūru – liels ūdens daudzums atbrīvo galvu. Tu kļūsti rāmāks, mierīgāks. Laimīgāks. Tāpēc vīri, kas iet jūrā, nekad nav steidzīgi.

Esi pilsētniece?

Jā! Dzimusi, augusi Pārdaugavā, mācījos Vecrīgā, 3. vidusskolā. Arī Vecrīgas bildi esmu paņēmusi sevī. Estētisku, nepastāvīgu – gan nošmurgušu, gan sapostu svētkiem. Kā visu pilsētu sirdis, arī Vecrīga ir diezgan nodzīvojusies, taču tā elpo – tur apgrozās konstants bars, sava komūna, tu visus pazīsti sejā.

Sākot no bomžiem un beidzot ar māksliniekiem, tusētājiem, laimes meklētājiem, meiteņu ķērājiem. Viņi ir tur visu laiku, gan jau arī tagad, tikai paaudzes mainās. Mēs zinājām viņus visus, katram bija sava iesauka, un bija skaidrs, kurā brīdī kurš parādīsies, kā izpaudīsies.

Bērni bieži runājās ar Pasaules Valdnieku.

Es viņu atceros, bet bija vēl viens tēls – sētnieks pie Radio loka, ziemu un vasaru basām kājām – šķūrēja sniegu vai slaucīja ielu, ainava mainījās, bet viņš ne. Viņš tur strādāja gadiem ilgi, milzīgs vīrs maikā, kailu galvu… Reizēm ziemā bijām noģērbušies tā, ka tikai acis ārā, bet viņš – pliks un sarkans tajā aukstumā.

Pilsētas šarms ar dīvaiņiem.

Tādiem dikti mīļiem dīvaiņiem. Kad sētnieks pazuda, sapratām – kaut kā vairs nav, kaut kas tuvs ir aizgājis.

Skolā biji labais, kārtīgais bērns?

Līdz pusaudža vecumam. Pēc tam sāku bastot… Visu ko darīt. Bet viss notika saprāta robežās. Mamma uzticējās man, es – mammai. Viņa mani drausmīgi strostēja par pīpēšanu, par stundu kavēšanu, tomēr paļāvās, ka mana morāle lielās lietās ir pietiekami noturīga. Mācījos diezgan pieklājīgi. Varēju labāk, bet bija jātusē.

Foto: Olga Jakovļeva

TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPPUSĒ!