Ārsta nolaidība! Sieviete brauc no slimnīcas uz slimnīcu līdz beidzot noskaidro, kas kaiš

Sociālajos tīklos Karīna dalījusies ar savu stāstu, kā ārsta kļūdas un vienaldzības dēļ viņai bija jānoiet garš ceļš līdz beidzot noskaidrojās, ka viņu piemeklējusi infekcija.

“Nosaucu to šādi: No “Aptieka tak vēl ir vaļā” līdz Latvijas infektoloģijas centra stacionāram. Piektdiena (16.03.), pavisam parasta diena, atpūšos, skatos savu seriālu.

Profilakses pēc nolemju izmērīt temperatūru. 37,3 – viss kārtībā tā mēdz būt un tas ir pavisam normāli. Pašsajūta laba. Diena turpinās, laiks iet, ap pulkstens 18:00 sāk sāpēt vēders visā tā garumā, vājums, taču izturami. ~ 20:30 kulminācija – vēdersāpes neciešamas, pakustēties nevar, lauž rokas un muguru, arī tās grūti pakustināt, slikta dūša un reibonis, pēc sajūtām tik auksti itkā stāvētu kaila ārā – 20 grādos, uzreiz ķeros pie termometra un hops – 39,4.

Par cik pati pie stūres tāda sēsties nespēju un nedrīkstēju un mājās biju viena, tad nekavējoties sazinājos ar draugu un nolēmām, ka viņš vedīs mani uz Tukuma uzņemšanas nodaļu. Ap 22:00 ierodamies.Un šeit nu sākas viss stāsts:

Piezvanām pie reģistratūras lodziņa, pienāk māsiņa, saņemot sevi rokās īsos vilcienos paspēju pateikt vien pāris sūdzības uz ko man atbild “būsi noķērusi gripu, labi, nāc iekšā.”

Ieeju, man norāda uz kurieni iet apsēsties, tikmēr dežūrārstam stāsta manas sūdzības uz kurām šis DAKTERIS atnāk pie manis un man saka “Bet aptieka tak vēl ir vaļā, kāpēc esi te?” Sāku stāstīt pamazām visas sūdzības un cenšos precizēt arī laiku, kad tās sākušās, sāku ar visilgāko – neciešamām sāpēm kreisajā rokā un duršanu kresajā muguras lejasdaļā, neesmu vēl pabeigusi stāstīt, kad uz mani skatās kā muļķi un saka – “Nu un?! Es neesmu neirologs. Neko te nevaru darīt.”

Turpinājums nākamajā lappusē!